Andrejs Lucāns

Mūsu upes izžūst.

Mūsu vīri gļēvi.

Sarkstiet, mūsu mazi dēli,

Senis nesarkst tēvi.

(Vizma Belševica)

Uzrakstīt šo aicinājumu izprovocēja divas valstī pazīstamas personas — Artis Pabriks un Gunārs Kūtris. Paldies viņiem! A. Pabriks man ir paraugs frizūrai, bet G. Kūtris uzjundī atmiņā satīriķi Raikinu: kad viņam uzjautāja par kāda enerģiska cilvēka sociālo stāvokli, atbilde bija izsmeļoša: «Jemu prinadļežaļi toļko usiki» (no kr. val. — Viņam piederēja tikai ūsiņas). Patlaban viņi abi pamet, pieņemu, viņuprāt grimstošos kuģus — «Vienotību» un «No sirds Latvijai». Kā saka — politiskā oža. Pret to varētu arī nebūt iebildumi — zudusi ticība partijas spējai realizēt pieteiktos mērķus, kas bija tik lieli un cēli! Patiesībā manu interesi izraisa partijas, kuras stiprināt viņi dodas un kuras, domāju, cer ar pienācējiem celt savus reitingus.

«Izlasījis Agra Liepiņa populistisko sacerējumu («Es nāku no mazas tautas», «LA» 29.10.), atkal reiz jutos personīgi aizskarts,» rezumē Juka Rislaki.