Atkal Hovranā
Šo Zviedrijas ezeru ar cauri tekošo upi apmeklējām precīzi pirms gada, arī tad tā bija jūnija pirmā pilnā nedēļa. Tāpēc šoreiz, nobraukuši no Stokholmas uz ziemeļiem 170 kilometrus un nonākuši lieliskajā Birgitas kundzes izīrētajā sešvietīgajā kotedžā ezera krastā, jūtamies ļoti pārliecināti par saviem spēkiem: viss taču pērn pārbaudīts un zināms — atliek vien braukt uz līdaku, zandartu un asaru plačiem un savākt cerētās trofejas...
Laipni mūs sagaidījusi, saimniece izstāsta bēdu stāstu. Izrādās, arī karaļvalstī zagļi strādā ar smalkiem gājieniem. Pirms pāris nedēļām vēlu vakarā viņai piezvanījusi kāda kundze, kura it kā pārstāvējusi kādu aģentūru: vai nevarot uz vienu nakti izmitināt divus šoferus, kurus piemeklējusi tehniska ķibele? Kāda runa, jo namiņš tobrīd bijis brīvs... Kad nu Birgitas kundze nākamajā dienā ieradusies apskatīt nakts viesus, mājiņā vairs nebijis ne abu šoferu, ne lielās kristāla lustras ar piekariņiem hallē pie griestiem, ne jaunā 32 collu televizora, ne vesela kalna dažādu gultas piederumu! Pieļauju, ka abas izīrējamās kotedžas kundzei nopietni apdrošinātas, taču vienalga nepatīkami. Protams, viss nepieciešamais līdz mūsu atbraukšanai atkal bija savās vietās, tikai griestu lampa jau budžeta klases... Vienīgā lieta, kuras mums pilnai laimei šajā namiņā pietrūka, bija... zupas kausiņš, taču latvietis tādam sīkumam allaž atradīs aizvietotāju.
Pērn Birgitas kundze visas sešas copes licences izrakstīja uz viena vārda, bet šoreiz jau pirmdien tiekam katrs pie savas — tiesa, tās atrodas visas kopā uz pusotras A4 formāta lapas. Te nu izrādās, ka Renāra rokrakstu kundze nav precīzi sapratusi, tāpēc visu atlikušo laiku Zviedrijā Uldis mums ir Vedis, bet Uģis — Vgris, pie tam savu patiešām zviedrisko latviešu uzvārdu jau samijis uz kaut ko vairāk grieķim piestāvošu...
NOPIETNS STRĪPAINAIS! Mārtiņš ar 935 gramus smago asari. Foto no mūsu sešnieka arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv