Atgriešanās pilsētā ar savu šarmu

«Vidusskolā lielākā sāpe bija tā, ka pirms tam uzņēma teātra klasi un atvēra no jauna, kad beidzu skolu. Bet nekas, izvēlējos matemātikas/informātikas izglītības programmu, kas labi palīdzēja attīstīt loģisko domāšanu, un papildus no 5. klases darbojos skolas teātrī Sprīdītis,» Sintija atceras ar prieku, jo paguvusi izspēlēties pēc sirds patikas. Joprojām prātā izrāde Īsa pamācība mīlēšanā, un, protams, Sprīdītis, kurā viņai tikusi Sīkstulienes loma.No šodienas skatu punkta Sintija vērtē, skolas lielākais devums dzīvei ir — ej, dari, radoši domā un izpaudies. «Un atvērtība, jo skolā, ja gribēji piedalīties, neviens netika atraidīts, idejas tika uzklausītas. Manuprāt, Viesturskolas zīme ir daudzpusība un radošums, un ne tikai teātra dēļ.  Cilvēki ir ļoti radoši, skolā spēcīgas tradīcijas, kas stiprina piederības sajūtu,» Sintija atzīst, ka tā nav zudusi arī pēc pieciem gadiem, ne tikai ikdienā saskrienoties ar klases audzinātāju Mairu Tiltiņu, režisoru Robertu Segliņu, bet arī ar skolotājiem, kuri viņu nav mācījuši. «Bijām ļoti rosīga klase, aktīva visos pasākumos, labs palīgs skolotājai Mairai ārpusklases pasākumu organizēšanā. Tagadējais direktors Uldis Jansons man mācīja informātiku, stingrs, bet ar savu harizmu, smaidīgs, draudzīgs, kāds daudzus gadus bija Ivars Briedis. Palaikam braucu līdzi Ulda Jansona mazajiem skautiņiem, palīdzēju vadīt viņu aktivitātes.»Kā daudzi absolventi arī Sintija savus sapņus saistīja ar Rīgu: «Iestājos Kultūras akadēmijā. Teātris profesionāli mani nekad nav saistījis, vairāk organizēšana, pasākumu vadīšana, sadarbība ar cilvēkiem. Man gribējās pārbaudīt savas spējas, iziet tādu kā kāpēcīša posmu, tāpēc akadēmijā ne sevišķi saistīja teorijas lietas. Toties Ekonomikas un kultūras augstskola patiešām ir liels ieguvums, jo tajā bija daudz praktiskas darbošanās, labu pieredzi guvām no lektoriem, savas jomas profesionāļiem.»