Ārstēšana bez mīlestības nav iespējama
Veterinārās klīnikas «Caps» ārsts ROLANDS SINKEVIČIUS (Rolandas Sinkevičius) pirms nepilniem desmit gadiem, neilgi pēc Lietuvas Veterinārmedicīnas akadēmijas absolvēšanas, ar maršruta autobusu atbrauca uz Valmieru pie sava vecātēva. Lai arī kaimiņvalstī neliela pieredze veterinārijā tika jau gūta, konkrētas domas par darbavietu vēl nebija. Jaunais speciālists Valmieras gaitas sāka ar Pārtikas un veterinārā dienesta apmeklējumu, lai uzzinātu, kādi dokumenti būtu jānokārto, lai Latvijā sāktu strādāt. Iestādē pierakstīja viņa telefona numuru, un drīz vien sekoja darba piedāvājums no tolaik Valmierā iecienītā veterinārārsta Andreja Ozarska.
Var teikt, jums ļoti paveicās, ka varējāt kādu laiku pastrādāt kopā.
Sākumā gan cilvēki uz mani šķībi skatījās. Kā jau uz jaunu un nepazīstamu dakteri.
Kāda bija pirmā operācija Valmierā?
Pirmajā reizē tika operēts sunītis ar gūžas izmežģījumu, biju tikai daktera Ozarska asistents. Patiesībā neviena operācija nav viegla, katrai ir savas nianses. Sarežģītākajos gadījumos bijuši nopietni lūzumi. Reiz kopā ar dakteri Ozarski operējām medību suni ar sašautu žokli. Cīnījāmies sešas stundas, kamēr žokli pa gabaliņiem salikām kopā.
Zinu, ka šoruden kāds vīrietis pie jums gribēja vest stārķi ar lauztu kāju. Beigās laikam pārdomāja. Toreiz stāstījāt, ka stārķu jūsu praksē vēl nav bijis, tikai zvirbulis ar lauztu kāju.
Jā, šādu gadījumu tiešām atceros. Risinājums bija vienkāršs — kājiņai apliku četrus sērkociņus, tos uz riņķi apsēju, un viss.
Vai zvirbuļa liktenis pēc ārsta apmeklējuma zināms?
Pēc kāda laika šie cilvēki, tas bija Lietuvā, ienāca klīnikā. Kāja esot sadzijusi, vien pirksti neklausot. Stāstīja, ka zvirbulis dzīvo būrītī, ka paši ķer viņam mušas.
Cilvēku mīlestība pret dzīvniekiem reizēm ir neizmērojama...
Sabiedrībā pastāv dažādi uzskati. Ir arī cilvēki, kas savam dzīvnieciņam atmet ar roku, sak, labāk nopotējiet.
ROLANDS SINKEVIČIUS
Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv