Ar Rūjienas ceļamaizi Rīgā
Šodien novadniekam dzejniekam VALDIM RŪJAM, joprojām sirdī rūjienietim, aprit apaļi deviņdesmit. Kā jau ierasts, sveiciens lasītājiem no mundrā jubilāra ir atmiņtēlojumi. Mūsu laikraksta redakcijai dzejnieks vēsta:
Sveicināta, mīļā «Liesma»! Sagaidot Latvijas simtgadi, sakārtoju nelielu atmiņtēlojumu krājumu «Ar Rūjienas ceļamaizi Rīgā», kas sagatavota izdošanai — ar Rūjienas fotoattēliem un man piešķirtā Goda pilsoņa nosaukuma dokumenta kopiju. Grāmatu īsā laikā labā kvalitātē sola klajā laist Talsu tipogrāfija. (Pirmā daļa — retrorindas «Savvaļas ziedi» — iznāca gada nogalē.) Ceram, ka Rūjienas dome finansiāli atbalstīs otrās daļas iznākšanu. Pagaidām Ņina aizsūta datorvariantu — varbūt kaut kas noder avīzei. Varbūt tiekamies prezentācijā Rūjienā, ja Dieviņš ļaus… Laimīgu, veiksmīgu Jauno gadu!
Pulcējieties zem latviešu karogiem!
Piecdesmitajos gados dzīvojot Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī, man bija iespēja ielūkoties Latviešu strēlnieku biedrības periodiskajā izdevumā «Latviešu strēlnieki» (1929.), kuru dzejnieks izmantojis, rakstot savu poēmu «Mūžības skartie». Vēsturisko notikumu dalībnieku un aculiecinieku atmiņas mani iedvesmoja pievērsties Pirmā pasaules kara, mūsu brīvības cīņu tēmai. Pārlasītās, Čaka pasvītrotās zīmīgākās žurnālu lappuses, Rūjienas Draudzes skolas pārziņa mācītāja Roberta Slokenberga stāstījumi par neaizmirstamo «dvēseļu puteni» Nāves salā un Ložmetējkalnā manā iztēlē un priekšstatos uzbūra satraucošo laiku pirms 100 gadiem…
Pēc noziedzīgā atentāta Sarajevā kara eskalācija vairs nebija apturama. Pirmajā mobilizācijā 1914. gadā no Latvijas apvidiem dienestā iesauca visus rezervistus un pirmās šķiras (pēc tam arī otrās šķiras) zemessargus, bet 1915. gada atvasarā — visus vīriešus (no 17 līdz 45 gadiem), kuri jaudāja vinteni un štiku noturēt, «Bože, carja hraņi!» nodziedāt… Man vēl saglabājies mana tēva Kārļa Kriķa un viņa drauga Krišjāņa Čākura fotoattēls pēc ieskaitīšanas mobilajā «družīnā». No tām novadnieki kā spēdami centās izvairīties, jo nebija patikas kļūt par «lielgabalu gaļu» Augustovas mežos un Rītprūsijā pie Mazūru ezera, kur, iedalīti neprasmīgu cara virsnieku komandētajā 20. korpusā, ielenkumos tika apslaktēti un svešzemē aizmirsti desmitiem tūkstošu latvju dēlu. Šo latviešu vēlmi cīnīties plecu pie pleca ar saviem tautiešiem, aizstāvot tēvu zemi, viens no pirmajiem ievēroja Daugavgrīvas cietokšņa komandanta ģenerāļa Miončinska adjutants kapteinis (vēlāk pulkvedis) rūjienietis Kārlis Baltiņš (dēvēts arī par cietokšņa štāba adjutantu). Kino žurnālists Jānis Podiņš (mana brālēna Eduarda Podiņa dēls) izpētījis, ka padruknais, nenogurdināmais cietokšņa saimnieks Baltiņš, viens no latviešu strēlnieku krusttēviem, attāls mūsu dzimtas radinieks, dzimis Jeru pagasta viensētā «Reinaldos», kas atzīmēta arī vēsturnieka Jāņa Plūksnas sastādītajā mana tēva dzimtkoka shēmā. Pirmie divi cietoksnī apmācītie un apbruņotie latviešu zemessargu bataljoni uzskatāmi par Latvijas karaspēka — latviešu strēlnieku pulku priekštečiem.
JOPROJĀM — PAR STRĒLNIEKIEM. Valdis Rūja ar Aleksandra Grīna «Dvēseļu puteni» 2016. gadā. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv