21. Oktobris, 2019
Vārda dienu svin: Severīns, Urzula

Alojā audzētas imperatora sēnes

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Alojietis IMANTS URPENS ir viens no retajiem Latvijā, kas palicis uzticīgs augstvērtīgo šitake sēņu (savas Japānas izcelsmes dēļ sauktām arī par imperatora sēnēm) audzēšanai pēc to popularitātes pieauguma 2000. gadu sākumā un sekojošā noplakuma. Savā zemnieku saimniecībā «Šita & Ke» Alojas novadā viņš uztur audzētavu pusotra hektāra platībā – tā atrodas meža vidū. Pats min, ka tā šitake neaudzē nekur citur Baltijā un pat ne Eiropā.

Alojā audzētas imperatora sēnes

Ideju nosapņojis

Tā bija deviņdesmito gadu nogale, kad Imants metis mieru iepriekšējai nodarbei mežizstrādē un sācis nodarboties ar šitake sēnēm. Šādu ideju viņš sakās nosapņojis. Sācis strauji, pirmajā gadā apstādījis 200 – 300 kokus, nākamajā jau pāris tūkstošus.

«Tad vēl sēklu – micēlijas – varēja dabūt Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas fakultātē, toreiz tur pasniedzējs bija šobrīd izsvilptais rektors Indriķis Muižnieks. Viņš bija lobijs visiem šitake sēņu audzētājiem, tā bija viņa sirdslieta. Četri nezināmie gadi man bija nekas, biju pārliecināts, ka jāsanāk. Daudziem gan nesanāca. Sākumā «Latvijas Šitake sēņu audzētāju asociācijā» bijām pāri par 90 biedru, tagad palicis tikai viens – es. Audzētāji netika galā ar gliemežiem, sliekām, nāca arī citi bumi – austersēņu, dzērveņu, smiltsērkšķu, trifeļu audzēšanas bumi, cilvēki meklēja. Es arī trifeles ļoti gribēju, bet es pat topinambūrus nevaru izaudzēt, kur nu vēl trifeles – cūkas izrok visu līdz pēdējam. Nu pēdējos astoņus gadus ņemos tikai ar sēnēm, pirms tam vēl strādāju algotā darbā, tad arī sēnes bija atstātas novārtā,» stāsta Imants.

Četri gadi līdz pirmajai ražai

Šitake audzēšana ir ļoti laikietilpīgs un fiziski smags process. «Tā, kā mēs audzējam Latvijā, tā audzē tikai bagātā Latvija un nabadzīgā Spānija, jo neviens pasaulē nevar atļauties audzēt uz kokiem. Koku kvalitātei jābūt labākai nekā A klases finiera klucim, nedrīkst mehāniski bojājumi būt. Pat bagātā Amerika to nevar atļauties. Darba izmaksas mežonīgas,» smej Imants.

Sākumā ziemā tiek nozāģēti koki, tie vispirms vesti uz mājām Alojā. Ne visi der – ozols un lazda ir vislabākie, arī alksnis un ieva, tikai veselu ievu esot ļoti grūti atrast. Tie nomazgāti, lai izvairītos no infekcijām, saurbti visapkārt caurumi un tajos iestādīta sēkla, kura jau desmit gadus tiek vesta no Poznaņas meža institūta laboratorijas Tatros. Imants kā pulkstenis katra aprīļa otrajā pirmdienā pats laboratorijā pēc tās ir klāt. Beigās caurumi tiek aizvaskoti ar parafīna, piķa un smērvielas maisījumu. Tad sastādītie baļķi, kuri diametrā ir no 6 cm un garumā līdz pat pusotram metram, tiek ar piekabēm vesti uz mežu. Pats saskaitījis, ka vienu tādu baļķi vismaz 25 reizes vajag paņemt rokās, līdz tas nolikts vietā.

IMANTS URPENS: «Šobrīd man ir pašam sava šitake audzēšanas tehnoloģija, bet sāku, kā grāmatā bija rakstīts, – pēc tās metodes micēlija ieaugums bija tikai 50-60%, šobrīd man tas ir 100% apmērā, nav koku, kurā tas nav ieaudzis.»

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
18. Septembris, 2019

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31
 
 
 
 

Partneri