1914. gada vasara
Ar zēna acīm
Vasara bijusi neparasta, atšķirīgāka par jau aizvadītājām. Par tajā piedzīvoto lasāms tolaik vēl zēna, vēlākā IV Saeimas deputāta, sabiedrisko lietu ministra, vidzemnieka Alfrēda Bērziņa (Jēkabs Alfrēds, 1899 - 1977 emigrācijā, ASV), atmiņās (Bērziņš A. Labie gadi. Grāmatu Draugs, 1963.): «Mēnešiem svelmaina saule dedzināja zemi. Debesis nedeva ne pilīti lietus. Laukos labība, nedabūjusi mitruma, ātri sāka dzeltēt. Saules apaļā ripa blāvi mirdzēja kā caur miglu. Bet tā nebija migla. Tie bija dūmi, kas nāca no mežu un purvu ugunsgrēkiem.
Ja mežu ugunsgrēkus kaut kā vēl bija iespējams ierobežot un apdzēst, daudz grūtāk nācās cīnīties ar izkaltušiem purviem. Ja uguni apdzēsa vienā vietā, tas pēc kāda laika parādījās citviet. Tajā gadā vēl kāds notikums radīja bažas cilvēku prātos – tas bija gaidāmais saules aptumsums. Agri pēcpusdienā iestājās krēsla. No saules bija redzama tikai tāda kā šaura zelta stieple, kas apvilkta ap ko tumšāku. Pārsteigtie dzīvnieki reaģēja dažādi. Suņi gaudoja, vistas sagāja laktās gulēt, bet govis, sacēlušas galvas gaisā, nevēlējās meklēt barību. Veci ļaudis pareģoja, ka visas šīs neparastās dabas parādības, vai, kā viņi teica, debesu zīmes, vēstot ko ļaunu – kara tuvumu. Viņu paredzēšana izrādījās pareiza.»
PIEMIŅAI. Jauniesaucamie ar Valmieras apriņķa Kara pārvaldes priekšnieku pulkvedi Višņekovu 1914.g. vasarā.Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv