20. Septembris, 2019
Vārda dienu svin: Marianna, Ginters, Guntra

12.b – pēc 100 gadiem Valmierā

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Gaidot Latvijas simtgadi, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 12.b klases skolēni, sava audzinātāja Māra Bušmaņa rosināti, rakstīja, kā viņi iedomājas Valmieru pēc 100 gadiem. Šie stāsti apkopoti grāmatā, kuras atvēršanas pasākums kopā ar Dainu Sirmo u.c. paredzēts 4. decembrī Valmieras integrētajā bibliotēkā. Ar pašu autoru atļauju piedāvājam dažus no stāstiņiem arī Liesmas lasītājiem.

12.b – pēc 100 gadiem Valmierā

Laiks joņo, bet daba Latvijā joprojām skaista un neskarta. Lielāko daļu Latvijas klāj meži.

Par spīti Zemes sasilšanai, pie mums vēl ir visi četri gadalaiki. Tiesa, ziemas, kā var lasīt meteoroloģisko novērojumu vēsturē, mazāk aukstas un sniegotas nekā pirms simt gadiem, bet ir. Vasaras kļuvušas karstākas un sausākas. Iedzīvotāju skaits trīskāršojies – diemžēl ne tautiešu demogrāfiskā pieauguma dēļ, mūsu zemi iecienījuši ieceļotāji. Ārzemnieki novērtējuši Latvijas dabas valdzinājumu. Visas piejūras pilsētas un ciemi izveidoti par kūrortu zonu, kur atpūsties no ikdienas steigas.

Infrastruktūra kopumā uzlabojusies. Ražotņu gan nav daudz, jo tās kaitētu gaisa kvalitātei un ainavai. Tūrisms ir mūsu galvenā ienākumu daļa. Lielās pilsētas paplašinājušās un dominē, mazākās palikušas to ēnā, kas nemaz nav slikti. Tehnoloģiju uzbrukums nemaz tik ļoti nav ietekmējis mūsu dzīvi. Mēs vēl joprojām braucam uz darbu ar auto vai ričuku, neesam pieņēmuši ikdienas automatizāciju, robotu darbu. Senču tradīcijas un domāšana mūsos palikusi no iepriekšējām paaudzēm. Svinēt svētkus, kopt tradīcijas, bet tomēr būt noslēgtiem – tas nav mainījies.

Un labi, ka tā, ka neesam zaudējuši savu pagātnes atmiņu. Mums svarīgi pamatīgi turēties kopā, zemapziņā just, ka esam stipri un spējam būt mūsu valsts.

Andris


***

Vectēva divritenis

2018. gada 6. septembris. Pilsētnieki kavējas atmiņās par dārza darbos nodegušajiem pleciem, bet ārā joprojām virmo atvasaras svelme. Valmierieši lēni sāk apjaust, ka sācies rosības laiks jeb rudens, kad bērniem pilnas ielas, un vecāki jau pirms krietna laika vismaz domās atgriezušies no atvaļinājuma. Arī vectēva pelēkajam ērenpreisam šis septembris ir īpašs. Vairākus gadus šis hroma-molibdēna rāmis, riepas, mehānisms un smalkais ādas sēdeklis bija nogulējis šķūnītī, taču tagad uz augstskolu divritenis vedīs mazdēlu Dāvi. Vectēvs savu jaunības dienu pārvietošanās līdzekli restaurējis, un jaunais puisis to saņēmis dāvanā.

Desmit gadu laikā velosipēds kā sirms bēris jau ir iemanījies un pārzina ikkatru mazo bedrīti un nelīdzenumu, kas stājies ceļā, lai nokļūtu no mīļās mājas Stacijas ielā uz Vidzemes Augstskolu. Tikpat rūpīgi divritenis apguvis neceļus, kur atrodas jauniešu iemīļotākās satikšanās vietas. Dzirnavu ezeriņa soliņi vai Kazu krāču labais krasts. Daudz skaistu vietu Dāvis apbraukājis, naktīs raugoties zvaigznēs un sapņojot par nākotni kopā ar savu meiteni. Nu jau Dāvim ir skaidrs, ka šis ritenis tiks mantots no paaudzes paaudzē.

2118. gada 6. septembris. Zinājāt, arī riteņi smaida! Ja par tiem rūpējas. Pagājuši simt gadi, kopš Dāvis saņēma leģendāro ērenpreisu dzimšanas dienā. Jūs taču pazīstat to bērna prieku, kad viņš, knapi tikdams pie pedāļiem, drīkst pabraukt ar vecāku riteni? Nu jau senais velosipēds zina, ka kādu dienu mazā bižainā gaišmate Dāvja mazmazmeitiņa, kas nupat vēl mācījās mīt pedāļus, metīs lokus pa pilsētas ieliņām un pavadīs laiku mīļu cilvēku tuvumā. Vecās takas mīs jaunie. Satiksies pie Dzirnavu ezeriņa, skūpstīsies zem Vanšu tilta, un draugi pavadīs laiku kopā. Ritenis to zina.

Krista Evelīna

 

***

Vakar runāju ar mammu, un viņa teica: «Ja katra nākamā paaudze nedzīvo labāk par iepriekšējo, tad kaut kas nav kārtībā.» Ar manu paaudzi, manuprāt, viss ir kārtībā. Viss attīstās – īpaši tehnoloģijas. Jā, zinu, daudzi šausminās, ka jau pirmsskolas vecumā bērni nepavada laiku ārā, bet dzīvojas planšetdatorā. Bet arī tas attīsta prātu, un bez jebkādas saprašanas par jaunākajām tehnoloģijām mūsdienu pasaulē cilvēkam grūti iekļauties. Varbūt mani mazbērni pat nemācīsies skolā, bet izglītību iegūs kādā tīmekļa lietotnē. Neesmu pārliecināta, ka tas būs labāk, jo tehnoloģiju sniegto iespēju dēļ cilvēki kļūst slinkāki.

Diez vai pēc simt gadiem Latvijā būs jau šobrīd solītās lidojošās automašīnas un mājas, bet Valmiera noteikti būs kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām Latvijas pilsētām, te dzīvos daudz cilvēku un tiks veikti nozīmīgi uzlabojumi. Jau tagad, piemēram, Valmieras ūdensapgādes sistēmā tiek ieguldīti milzu līdzekļi kā laika kapsula labākai nākotnei. Tomēr vienlaikus ceru, ka Valmiera nezaudēs savu mājīgumu un skaistumu – Gaujas krastus, mežus. Ceru, ka valmieriešiem joprojām svarīgi būs sportot un arī teātris tiks spēlēts. Pārmaiņas un attīstība ir neizbēgami. Mums jāmainās līdzi laikam, nezaudējot būtisko.

Beatrise Ieva

 

***

Paaudžu dzīvības koks

Katram latvietim kā dāvanu Latvijas simtgadē vajadzētu iestādīt koku. Lai zeme zaļo. Par 1,9 miljoniem vairāk koku? Mīlestību un rūpes par savu koku nodotu no paaudzes paaudzē, latvietis latvietim.

Arī manā pagalmā bija man ļoti īpašs koks – ābele. Tā tika iestādīta jau ilgu laiku pirms manas dzimšanas. Visu manu bērnību tā laistījās stipra un kupla, bet ar gadiem stumbrs kļuva vājāks, un šogad to nācās nozāģēt drošības pēc.

Cik gan īpaši būtu iestādīt tās vietā jaunu ābeli tieši 2018. gadā, Latvijas simtgadē? Tā augtu kopā ar Latviju un pēc vēl simt gadiem būtu skaista un apaļiem sārtvaidžiem priecējoša.

Es varētu uzrakstīt vēstuli un tajā aprakstīt dienu, kurā iestādīju jauno ābeli. Pēc tam vēstuli nodotu saviem bērniem, viņi atkal saviem. Un 2118. gadā to izlasītu mani mazmazmazbērni. Un viņiem paliktu daļa manis, daļa pagātnes un Latvijas vēstures.

Savā iztēlē uzburu ainu, kā tad mani mazmazmazbērni saulainās vasaras un pavasara pēcpusdienas pavada šūpolēs, kas iekārtas ābeles zarā, kā viņi sēž, atspieduši muguru pret ābeles stumbru, un lasa grāmatas, kā mizā ir iegravēts kāds slepens, aizliegts apliecinājums. Ceru, ka šī ābele būtu kā paaudžu dzīvības koks. Apmīļots, apdzīvots un mīlēts vairākās paaudzēs. Ceru, ka ābele piedzīvotu, kā tiek svinēti Līgo simt gadu garumā, kā pie tās vērstos mana meita un viņas meitas meita.

Manis lolotā ābele, mans dzīvības koks manas dzimtas turpinātājiem dotu mieru, bet tie viņai pretī – mīlestību. /

Kitija

 

***

Ir 2118. gada jūnijs, es eju pa Leona Paegles ielu, kur atrodas mana māja. Vēlos nokļūt kādā klusā vietā un atpūsties no lielās satiksmes, kas rada troksni virs galvas. Es izvēlos doties uz vietu Valmierā, kur vēl jaušams dabas tuvums, – Dzelzs tiltu jeb Dzelzīti, kā mēs to saucām.

Eju pa mazo trotuāru, kas vēl ir atstāts retiem kājāmgājējiem, pārējie izmanto eskalatorus. Skatos uz parku labajā pusē un ieraugu bērnus. Gribu redzēt tos skraidot un izbaudot silto vasaras dienu, bet, nē, bērni lielāko dienas daļu pavada virtuālajā pasaulē (valdība joprojām sola ierobežot piekļuvi).

Kreisajā pusē man atrodas vājdzirdīgo skola, vismaz tā kādreiz bija vājdzirdīgiem bērniem, taču tagad tā ir tikai pamesta ēka, kuru drīz atjaunos par lielveikalu. Zinātnieki beidzot izgudrojuši veidu, kā uzlabot dzirdamību, neizmantojot dzirdes aparātus, un tagad visi bērni mācās parastās skolās. Mūsu pilsētā to tagad ir desmit.

Uzņemu ātrāku tempu, jo steidzīgāk gribas nokļūt savā drošajā zonā, apnikuši cilvēku ziņkārīgie un teju nosodošie skatieni manā virzienā, jo esmu vienīgā, kas tik garu ceļu mēro, ejot kājām. Pēc padsmit minūtēm esmu galā. Te nav neviena cilvēka, jūtu mieru un beidzot sāku dzirdēt putnu čalas, kas tuvinās no pilsētā vienīgā meža. Uzrāpjos tilta pašā augšā (kā Mērija Popinsa ) un sēžu. Paskatoties lejā uz gandrīz izžuvušo Gauju, ieraugu rosāmies bebru ģimenīti. Jūtos laimīga. Un man šķiet, viņi arī.

Petra

***

2118

Stāvot uz zemā, ar zāli apaugušā Gaujas krasta, es sarauktām uzacīm lūkojos tumšajā ūdenī. Kā tas var būt? Puķe nokalst, cilvēks aiziet mūžībā, pat melnais asfalts uz ceļa izdilst, bet ūdens paliek. Vai arī pēc simt gadiem kāds stāvēs uz šī paša krasta, skatīsies brūnajos Gaujas ūdeņos un pārdomās ikdienu? Un, ja tā būs, kurš tas būs? Un kāds? Vai tāds pats kā es – novalkātos sporta apavos, zem kuriem šņirkst smiltis, izspūrušiem, vējā sabužinātiem matiem un brīvdomātāja garu sirdī?

Uzkāpjot baznīcas tornī, mani pārņem savāds vieglums. Es lūkojos teātra virzienā, un manu skatienu piesaista kāda māmiņa ar pavisam mazu, gaišmatainu meitenīti pie rokas. Bērns. Nākotne. Arī šai mazajai kādreiz būs bērni. Varbūt tieši viņi sēdēs uz Gaujas krasta, stāvēs baznīcas tornī un tikpat lielām acīm kā es lūkosies apkārt. Varbūt viņi nonāks tādās pašās pārdomās kā es – kas būs tad, kad manis vairs nebūs? Pilsēta taču paliks. To, kāda tā būs, varam tikai minēt.

Augstās, spožās Rīgas ielas laternas izgaismo trotuāru zem kājām, tomēr gaisma sāpīgi spiež acīs. Vai arī pēc simt gadiem vientuļa nakts klejotāja gaitas apspīdēs dzelteni blāvais gaišums? Es nezinu, un nezināt arī jūs. Paliks Gauja, paliks augstais baznīcas tornis. Arī cilvēki paliks. Tikai jau citi, bet gan taču atradīsies vēl kāds sapņotājs – simt gadus jaunāks, taču tikpat neprātīgs. Mīlestība pret upes krastu, tiltiem, teātra plašajiem logiem, ielu spuldzēm, strūklakas šļakstiem, baznīcas torni, krācēm un cilvēkiem sev apkārt nezudīs. Pat pēc simt gadiem.

Viktorija

 

***

2018. gada 6. janvāris. Zvaigznes diena. Puisis vārdā Matīss ierodas piedāvātajā darbavietā. Koncertzālē Valmiera vajadzīgs jauns krēslu kārtotājs, un Matīsam vajag naudu.

2018. gada 12. maijs. Matīss vēl joprojām cītīgi piestrādā par krēslu kārtotāju, kā arī koncertu laikā strādā garderobē.

2018. gada 31. maijs. Vispār jau pēdējā skolas diena, bet restorāna Vecpuisis galvenā direktore pamanījusi, cik cītīgi strādā Matīss, un piedāvā viņam viesmīļa darbu vasaras laikā. Protams, ka Matīss piekrīt.

2118. gada 13. janvāris (Vai tas nebija kaut kādas revolūcija datums?) Jauno izgudrojumu dēļ cilvēki tagad dzīvo līdz pat 200 gadiem. Matīsam jau ir 118 gadi, un viņš nav bijis Valmierā 98 gadus savas karjeras dēļ, bet tagad ir atgriezies. Apciemojis visus tuvos, viņš nolemj apraudzīt savu pirmo darbavietu.

2118. gada 14. janvāris. Kopā ar savu draugu Filipu Matīss dodas pavakariņot uz Vecpuisi. Ieradušies vietā, kur reiz atradās restorāns, abus puišus pārņem izbrīns, jo restorāns atrodas nevis uz zemes, bet gan kādus 230 metrus virs tās un tajā var nokļūt ar ļoti ātru liftu. Restorāna interjers ir pilnīgi mainījies, un paša restorāna nosaukums vairs nav Vecpuisis, bet gan Millijas debesu dārzs. Kad viņi ieņēmuši vietu pie galdiņa, klāt pienāk viesmīle, parasta sieviete, par ko puiši brīnās, jo visos citos restorānos cilvēkus apkalpo roboti. Griestu vietā ir puķes, galdi izskatās pēc maziem akvārijiem, viesmīļi teatrāli saģērbti, un viss notiek sveču gaismā. Filips Matīsam jautā, kāpēc tāds restorāna nosaukums, un viņš paskaidro, ka sākumā šo visu kāds angļu miljonārs uzcēlis savai meitai Millijai un ka laikam Millija to visu pārveidojusi un uzlabojusi.

Matīss jūtas ļoti apmierināts ar restorāna ēdienu, izskatu un apkalpošanu. Viņš plāno te atgriezties arī 2218. gadā. Uz tikšanos?

Matīss

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
16. Novembris, 2018

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 
 
 
 
 

Partneri